2024. gada Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu filmu mākslā saņems latviešu režisors, scenārists, producents, pasniedzējs un jauno kinomākslas talantu mentors Pēteris Krilovs, kura radošā darbība aptver gan kino, gan teātra jomu. Apbalvojumu pasniegs “Lielā Kristapa” apbalvošanas ceremonijā 4. februārī Dailes teātrī.
Pēteris Krilovs ir viens no vadošajiem Latvijas kino veidotājiem, kura darbi ir kļuvuši par nozīmīgu mūsdienu latviešu kinematogrāfijas daļu. Viņš ir ne tikai teātra un kino profesionālis, ievērojams teātra un filmu mākslas pedagogs, bet arī radošs līderis, kura ieguldījums Latvijas kultūras attīstībā ir nenovērtējams.
Pēteris Krilovs par balvas saņemšanu saka: ”Uzskatu, ka balva man ir piešķirta par agru, jo man vēl tik daudz nepabeigtu darbu un ieceru. Jūtos ļoti pagodināts par šo novērtējumu. Tomēr uzskatu, ka pirmkārt esmu labs pedagogs, jo par saviem skolniekiem es parakstos un gādāju par viņiem arī pēc studiju pabeigšanas. Domāju, ka tā jau ir tāda īpaša veida lepošanās, kas var turpināties ilgi līdz pat manam fiziskam galam.
Kad Atmodas pirmajos gados Rīgas Kinostudija sabruka, sāku strādāt kā pedagogs un arī teātrī, galvenokārt, lai maniem audzēkņiem pēc studiju beigām būtu papildu prakse teātrī. Bet pateicoties savai pamatizglītībai kinomākslā, uz skatuves taisīju kino. Varu teikt, ka kino man ir kā sieva, bet teātris kā mīļākā. Kā daudzi liderīgi veči, mentāli es mīlu sievu. Ļoti daudzas manas izrādes scenogrāfiski ir kā kino kadri. 90. gados latviešu kinoscenāriji bija briesmīgi un naivi, savukārt es taisīju pasaules literatūru uz skatuves. Kino vienmēr ir paternālistisks pret savu nāciju, un dzimtenē tiek atbilstoši vērtēts. Teātra kritiķi man sākumā teica, ka izrādes veidoju kinematogrāfiski, es par to dusmojos, bet tas savā ziņā bija taisnība."
Ievērojamā latviešu kinorežisora Pētera Krilova darbi piedāvā dziļu, personīgu un intelektuāli izaicinošu skatījumu uz sabiedrību, vēsturi un cilvēka dabu. Viņš bieži izmanto eksperimentālas kinovalodas formas, lai izceltu emocionālos stāvokļus un iekšējo spriedzi, tādējādi radot spēcīgu noskaņu un dziļu vizuālu pieredzi. Krilova filmas mudina skatītājus reflektēt par pasauli, kurā dzīvojam, un pārdomāt jautājumus par dzīves jēgu un tās nozīmi.
Pēteris Krilovs dzimis 1949. gadā Rīgā. 1966. gadā pabeidzis Rīgas 47. vidusskolu. Līdz 1969. gadam strādāja par rekvizitoru un režisora asistentu Rīgas Kinostudijā. 1975. gadā absolvējis tolaik prestižo Valsts Vissavienības Kinematogrāfijas institūtu Maskavā, kur ieguvis plašas zināšanas un prasmes kinorežijā. No 1975. līdz 1990. gadam strādājis Rīgas kinostudijā par dokumentālo un aktierfilmu režisoru. 1977. gadā debitējis ar filmu “Un rasas lāses rītausmā” , pēc kuras sekoja nākamās spēlfilmas un kinožurnāli.
Pēteris Krilovs bija viens no pirmajiem režisoriem, kurš uzsāka darbu jaunizveidotajā Rīgas Videocentrā, kad kinoražošanā sākās jaunais laikmets. Tur tapa vairākas videofilmas: “Vecrīga uz iekšu, Vecrīga uz āru” (1990), “Tēvzemei un brīvībai”(1990) u. c.
Režisora filmogrāfijā ir vairāk nekā divdesmit dažādas filmas, tostarp tādas, kas saņēmušas gan “Lielo Kristapu”, gan šīs balvas nominācijas. 1994. gadā Pēteris Krilovs kopā ar Uldi Cekuli radīja dokumentālo filmu "Starp debesīm un zemi – Augšdaugava", kas tika apbalvota ar "Lielo Kristapu”. "Uz spēles Latvija" (2014) ieguva “Lielā Kristapa” balvu kā labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, "Ledlauzis Krišjānis Valdemārs" (2012), "Klucis. Nepareizais latvietis" (2008), saņēma vairākas Lielā Kristapa nominācijas un balvas, "Dina" (2005) un "Lieta 'Kombināts'" (2002).
Viņa darbu sarakstā ir arī kultūrvēsturiskās filmas, piemēram, "Rīga skatās bildes" (2001) un "Augšdaugava" (1995), kā arī spēles īsfilmas, piemēram, "Maestro" (1990) un "Kā mēs aizgājām no mājām" (1986).
Pētera Krilova ieguldījums kā aktiermākslas pasniedzējam un mentoram ir nenovērtējams, jo kopš 1993. gada viņš Latvijas Kultūras akadēmijā (no 1998. gada kā profesors), sniedzot zināšanas un iedvesmojot, izaicina savus studentus kļūt par aktīviem, domājošiem un radošiem kino un teātra profesionāļiem, kas spēj runāt ar sabiedrību caur savu mākslu. 1992. gadā Pēteris Krilovs saņēma Latvijas Teātra darbinieku savienības Jēkaba Dubura balvu par darbu teātra pedagoģijā.
Izcilais režisors ir kā nozīmīgs kultūras nozares profesionālis vairākkārt darbojies kā Valsts kultūrkapitāla fonda Filmu nozares un arī Latvijas Nacionālā Kino centra Spēlfilmu nozares eksperts.
Viņš ir ievērojams kultūras dzīves organizators, 1995. gadā Daugavpils teātrī izveidoja Starptautisko jaunā teātra festivālu "Homo Novus", kuru vadīja līdz 2003. gadam. Tāpat no 1997. līdz 2003. gadam bijis Latvijas Jaunā teātra institūta direktora vietnieks. Pēteris Krilovs ir arī viens no Latvijas Jaunā teātra institūta (1998) dibinātājiem.
Starp citu, Pētera Krilova kontā ir arī kinolomas: Juška Dzidras Ritenbergas filmā “Pats garākais salmiņš” (1982) un politiķis Niedra nacionālajā grāvējā “Rīgas sargi” (2007). Visas nav uzskaitītas.
Arī operas žanrā viņa ieguldījums ir ievērojams, režisējot tādas izcilas izrādes kā "Lučia di Lammermūra" (1997) un "Bohēma" (1995), kas apliecina viņa talantu un spēju strādāt ar dažādiem mākslas veidiem un izteiksmes formām.
Filmu režijas: dokumentālās pilnmetrāžas filmas “Hekabes jautājums” (2022), ”Uz spēles Latvija” (2014), “Ledlauzis Krišjānis Valdemārs” (2012), „Klucis. Nepareizais latvietis” (2008), „Dina” (2005), “Lieta “Kombināts””(2002); kultūrvēsturiskās filmas „Rīga skatās bildes” (2001), „Augšdaugava” (1995), „Pieskāriens” (1994), „Tēvzemei un brīvībai” (1991), “Vecrīga uz iekšu, Vecrīga uz āru”(1990); pilnmetrāžas aktierfilmas „Leģenda par Jāni Tīdemani” (1997), “Sižeta pagrieziens” (1988), „Durvis, kas tev atvērtas”
(1984), „Mana ģimene” (1982), „Vasara bija tikai vienu dienu” (1979), „Un rasas lāses rītausmā” (1977); īsfilmas „Maestro”(1990), „Kā mēs aizgājām no mājām” (1986 ), „Nomale” (1985).
Scenārija autors:
“Hekabes jautājums” (2022), “Uz spēles Latvija (2014), “Rīgas stāsts”/”Riga Story” (2011), “Dina” (2005), “Rīga skatās bildes” (2001), “Pieskāriens” (1993), “Tēvzemei un brīvībai” (1990), “Maestro” (1990), “Brīvībā” (1988), “Kā mēs aizgājām no mājām” (1986), Otrais režisors , “Ģimenes melodrāma” (1976).
Lomas: “Pēdējā reportāža”(1986), “Pats garākais salmiņš” (1982), ““Rīgas sargi” (2007).
Lomas epizodēs: “Māja bez izejas” (1988),
Teātra izrāžu režijas: “Kordēlijas zeme” (2022), “Dublinieši Miera ielā” (2021), “Štubenhockers. Velta Kalniņa istabā “ (2019), “Paradokss par aktieri” (2016), “Mollija saka jā” (2014); “Galdnieks un klusums (2013), “Pēterburgas stāsti” (2013); “Rudens Pēterburgā” (2013); “Rūžys byudu golūs” (2012), “Lūgšana resnajai tantei” (2011); “Kaimiņš” (2007); “Kaukāziešu krīta aplis” (2007), “Sarunas kaimiņistabās” (2006), “Aristokrāti” (2005), “Āsperna vēstules” (2004), “Pazudušais dēls” (2004), “Dzelzszāle” (2003), „Pīļu medības” (2003), „Džuljeta un...” (2003), „Meistars Aleksandrs” (2002), “Es, Feierbahs” (2002), „Skrūves pagrieziens” (2001), “Heinrihs IV” (2000), “Verters” (1999), “Dusmu augļi” (1998), „Eņģeļu māte Joanna” (1997), „Brāļi Karamazovi” (1997), „Duelis” (1995), “Stāsts par kavalieri de Grijē un Manonu Lesko” (1994), “Velni” (1993), „Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa” (1991).
Operas režijas: “Lučia di Lammermūra “ (1997), “Bohēma” (1995).
Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” rīko biedrība “Latvijas Kinematogrāfistu savienība” sadarbībā ar Nacionālo Kino centru un Kultūras ministriju, atbalsta Rīgas dome, “INDEXO”.
Avots: Filmas.lv un Pētera Krilova personīgā arhīva materiāli.
Informāciju sagatavojusi:
Inga Zālīte,
Nacionālās kinobalvas “Lielais Kristaps”
mediju pārstāve,
mob. tel.: +371 28687743
e-pasts: izalite@gmail.com