Radošo industriju jēdziens pilnveidojas līdz ar industrijas izaugsmi un kā Latvijā tā arī citās Eiropas valstīs lietotas tiek dažādas jēdziena versijas. Arī tas, kuras nozares ietilpst vai neietilpst radošajās industrijās no valsts un valsti variē. To labi atspoguļo OECD (The Organisation for Economic Co-operation and Development) 2022.gadā veiktais radošo industriju jēdziena starpvalstu salīdzinājums – Defining and measuring cultural and creative sectors.
Latvijas normatīvo dokumentu telpā Radošās industrijas ir atspoguļotas kā specifiska kultūras apakšnozaru grupa, kuru darbības rezultāts balstās individuālā vai kolektīvā radošā darbībā un kuras rada produktus un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību, izmantojot intelektuālo īpašumu, kuriem raksturīga funkcionalitāte, inovācija un potenciāls jaunu darbavietu radīšanai un sabiedrības labbūtībai. Kultūrpolitikā radošās industrijas ir tās kultūras apakšnozares un saskarnozares, kas savā darbībā primāri izmanto uzņēmējdarbības modeļus un paralēli kultūras kapitālam rada arī būtisku ekonomisko pienesumu tautsaimniecībai (Kultūrpolitikas pamatnostādnes 2022.–2027.gadam „Kultūrvalsts”).
Esošā radošo industriju jēdziena robežas Latvijas kultūrplānošanas dokumentos nav skaidri noteiktas. Tādējādi par ietvaru iezīmējošiem var uzskatīt Latvijai attiecīgos Eiropas Savienības, UNESCO un/vai Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) politikas dokumentus. Plašu pārskatu par dažādām teorētiskām pieejām, kā grupēt radošās industrijas un tās apakšnozares piedāvā pētījums “Radošās ekonomikas ziņojums 2024”(UNESCO, 2024), kurā apkopoti seši dažādi modeļi par kultūras un radošo industriju izpratni. Šie modeļi atklāj dažādas izpratnes par to, kuras nozares būtu kvalificējamas radošo industriju “kodols” un kuras kā “perifērās” jeb ārējās, saistošās nozares radošās ekonomikas veicināšanā.
Pirmās iestrādes radošo industriju klasificēšanā un kartēšanā ir izstrādājusi Lielbritānijas vadības institūcijas – Kultūras, plašsaziņas līdzekļu un sporta departaments (Department of Culture, Media and Sport – Classifying and Measuringthe Creative industries, 2013), piedāvājot radošo industriju definīciju, kas ir guvusi plašu atzinību kultūrplitikas veidošanā arī starptautiskā līmenī. Lielbritānijas modelis piedāvā 13 radošo industriju apakšnozaru uzskaitījumu: reklāma, arhitektūra, mākslas un senlietu tirgus, amatniecība, dizains, mode, kino un video, mūzika, skatuves māksla, izdevējdarbība, programmēšana, televīzija un radio, datorspēles.
Turpretī Latvijas normatīvo dokumentu telpā netiek izdalītas atsevišķas nozares, turklāt dažas no radošo industriju jomām tiek skatītas plašāk, piemēram, dizains Latvijas kultūrpolitikas plānošanas dokumentu kontekstā uztverams gan kā atsevišķa patstāvīga apakšnozare radošo industriju grupā, gan kā stratēģisks un taktisks starpnozaru rīks, kas orientēts uz lietotāja vajadzību un problēmu risināšanu. Nenoteiktības un neparedzamības laikmeta radītajos izaicinājumos dizainu raksturo starpdisciplināra ietekme un spēja būt stratēģisku pārmaiņu rosinātājam un virzītājspēkam tautsaimniecībā, izglītībā, zinātnē un pētniecībā, publiskajā pārvaldībā, sociālajā, tostarp, veselības aprūpes, epidemioloģiskās drošības un labklājības jomā, vides un klimata krīzes jautājumu risināšanā, un citās jomās, līdz ar to ir jāstimulē dizaina plašāks pielietojums visās tautsaimniecības jomās.
Pirmo reizi Latvijas radošo industriju jēdziens tika ierakstīta Valsts kultūrpolitikas vadlīnijās 2006.-2015.gadam un turpmāk, sekojot radošo industriju attīstībai globāli, vairāk kārtīgi analizēts un pārskatīts arī Latvijā.