12. augustā valstsvīram un sabiedriskajam darbiniekam Gustavam Zemgalam (1871–1939) aprit 150 gadu jubileja. Aktualizējot viņa nopelnus Rīgas latviešu sabiedriskās dzīves veidošanā 20. gadsimta sākumā, Latvijas valstiskuma tapšanā un neatkarīgās Latvijas Republikas veidošanā, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) aicina uz stendu izstādi Esplanādē Rīgā, gājēju zonā Kalpaka bulvāra pusē.
Gustavs Zemgals dzimis 1871. gada 12. augustā galdnieka Jāņa Zemgala ģimenē Džūkstes pusē – Grauzdes pagasta Odiņos. Lai gan vislabāk pazīstams kā otrais Latvijas Valsts prezidents, Zemgala profesionālā un sabiedriskā darbība bijusi ļoti daudzpusīga.
Lauku amatnieka dēls ar brāļa atbalstu beidzis ģimnāziju Rīgā, spēja kļūt par diplomētu juristu, zvērinātu advokātu un notāru, armijas rezerves virsnieku, biedrību, kredītkooperatīvu un uzņēmumu vadītāju, laikrakstu redaktoru, politiķi un Latvijas valsts veidotāju, Rīgas pilsētas galvu, Rīgas domes un vairāku Saeimas sasaukumu deputātu un ministru. Zemgala darbības piemērs rāda ne tikai spēju apgūt ļoti dažādas profesionālās lomas, bet arī pašaizliedzīgu gribu darboties kopīgajam labumam.
Gustavs Zemgals izcēlies ar praktisku organizatora tvērienu, atklātību un stabilām vērtībām. To vidū īpaši nozīmīgas bija taisnīgums un demokrātija – ne vien kā valsts pārvaldes modelis, bet arī domāšanas un rīcības veids, kurā jāņem vērā dažādu pušu intereses un viedokļi un vienlīdzības labā jāspēj atteikties no nesamērīgām privilēģijām un personīgā labuma.
Politiskajos uzskatos Zemgals bija liberāli noskaņots, tuvāks kreisajiem kā pilsoniski konservatīvajiem, vienlaikus daudzkārt uzsvēris nepieciešamību sadarboties dažādu spārnu politiķiem, pašmērķīgi nenovelkot nepārkāpjamas “sarkanās līnijas”. Zemgala personībai raksturīgs bijis sabiedriskums un omulība, arī tiešums un atklātība.
LNVM veidotajā izstādē akcentētas Gustava Zemgala dažādās darbības jomas visa rosīgā mūža garumā. Zemgalu var iepazīt kā dažādu Rīgas latviešu biedrību, kredītkooperatīvu vadītāju, Raiņa paziņu un Jaunā Rīgas teātra līdzveidotāju, parādīta arī Zemgala loma 1917.–1918. gada sarežģītajos politiskajos procesos. Vērts atgādināt, ka tieši Zemgals bija “namatēvs” apspriedēm par Latvijas Tautas padomes dibināšanu 1918. gada 16. un 17. novembrī, viņš arī vadīja 1918. gada 18. novembra svinīgo Latvijas Tautas padomes sēdi, kurā pasludināja Latvijas neatkarību.
Tāpat izstādē fotogrāfijās un laikabiedru citātos izgaismota Zemgala loma neatkarīgās valsts stiprināšanā 1919.–1920. gadā, viņa politiskā darbība Saeimā, apsardzības un finanšu ministra posteņos. Vairāki desmiti fotogrāfiju, no kurām daļa iepriekš nav eksponētas, raksturo Zemgala iekšpolitisko un ārpolitisko darbību prezidentūras laikā 1927.–1930. gadā.
Bez Zemgala daudzpusīgās publiskās darbības izstādes autori apkopojuši arī ziņas par viņa ģimeni un vaļaspriekiem.
Āra stendu izstāde būs skatāma no 12. augusta līdz 12. septembrim bez maksas un bez laika ierobežojuma.
Izstādes satura autori ir LNVM speciālisti Guna Plakane, Arnis Strazdiņš un Toms Ķikuts, tās dizainu veidoja Ģirts Boronovskis un Dita Pence.
Izmantoti materiāli no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja, Rakstniecības un mūzikas muzeja, Tukuma muzeja, Pāvilostas Novadpētniecības muzeja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva un Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva, Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas arhīva un Gustava Zemgala ģimenes arhīviem.
Izstādes tapšanu atbalstīja Latvijas Zvērinātu advokātu padome, Latvijas Zvērinātu notāru padome, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments, advokātu biroji “Eversheds Sutherland Bitāns”, “Cobalt” un “Jāņa Kārkliņa advokātu birojs”.
Fakti no Gustava Zemgala dzīves gājuma
12.08.1871. – Dzimis Džūkstes draudzes Grauzdes pagasta Odiņos galdnieka Jāņa Zemgala ģimenē
1892.–1899. – Studē Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē, gala eksāmenus nokārtojis 1900. gada jūlijā
1899. – Sāk darbu Rīgā kā zvērināta advokāta Viktora Beķera palīgs
1901.–1903. – Rīgas latviešu strādnieku un amatnieku palīdzības biedrības “Jonatāns” priekšnieks
1905.–1907. – Laikrakstu “Jaunā Dienas Lapa” un “Mūsu Laiki” redaktors un izdevējs
4.1906. – Ievēlēts par Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības Krājaizdevu kases direktoru
8.1908. – Latviešu skatuves biedrības līdzdibinātājs un valdes loceklis, bijis Jaunā Rīgas teātra direkcijā
1914.–1918. – Mobilizēts Krievijas armijā, dien Jurjevā (Tartu), Somijā, Kronštatē un Rīgā
23.04.1917. – Ievēlēts par Rīgas pilsētas galvu
17.11.1918. – Iecelts par Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāja otro biedru kā Latvijas Radikāldemokrātiskās partijas pārstāvis
18.11.1918. – Vada svinīgo Latvijas valsts pasludināšanas sēdi
1.–3.1919. – Uzturas Kopenhāgenā
7.1919.–2.1920. – Rīgas pilsētas galva
11.1922.–11.1924., 11.1931.–15.05.1934. – 1. un 4. Saeimas deputāts
6.1921.–1.1923. – Apsardzības ministrs
4.1927.–4.1930. – Valsts prezidents
12.1931.–3.1932. – Finanšu ministrs
6.01.1939. – Miris Rīgā, apbedīts Rīgas Meža kapos
Kontaktpersona:
Astrīda Burbicka,
LNVM Izglītības un komunikācijas departamenta vadītāja,
tel. 67221357, 26341556,
e-pasts: astrida.burbicka@lnvm.lv
www.lnvm.lv
https://emuzejs.lnvm.lv/
facebook.com/LNVMuzejs
twitter.com/LNVMuzejs
instagram.com/LNVMuzejs
youtube.com/LNVMuzejs
_________________________
LATVIJAS NACIONĀLAIS VĒSTURES MUZEJS (LNVM)
ir trešais vecākais muzejs Latvijā un vienīgais Latvijas vēstures muzejs pasaulē. LNVM ir kļuvis par lielāko latviešu tautas muzejisko vērtību krātuvi – tā kolekcijās ir vairāk nekā miljons priekšmetu: arheoloģiskajos izrakumos iegūtas senlietas, rotu un monētu depozīti, tautastērpi, tradicionālie darbarīki, tautas lietišķās mākslas darinājumi, sadzīves priekšmeti, fotogrāfijas, dokumenti, kartes, gravīras, gleznas un citas Latvijas vēstures liecības.
Muzeja misija ir Latvijas valsts un tautas interesēs vākt, saglabāt, pētīt un popularizēt Latvijas un pasaules garīgās un materiālās kultūras liecības no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, kam ir arheoloģijas, etnogrāfijas, numismātikas, vēstures vai mākslas vēstures nozīme.
Muzeja kolekciju pirmsākumi datējami ar 1869. gadā nodibināto Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisiju un tās sākto etnogrāfisko vērtību vākšanu, kas rezultējās Latviešu muzejā. 1920. gada februārī to pārņēma jaunā Latvijas valsts, lai turpinātu attīstīt kā nacionāla mēroga kultūras un atmiņas institūciju ar nosaukumu Latvijas Etnogrāfiskais muzejs, ko 1924. gadā pārdēvēja par Valsts Vēsturisko muzeju. Kopš 1920. gada muzejs atradās Rīgas pilī.
Pēc 2013. gada jūnija ugunsnelaimes Rīgas pilī LNVM ekspozīcijas un izstāžu zāles atrodas pagaidu telpās Brīvības bulvārī 32. Savā vēsturiskajā mājvietā – rekonstruētajā Rīgas pilī – muzejs plāno atgriezties 2025. gadā, bet tā krājums, administrācija un speciālisti izvietoti jaunajā Muzeju krātuvē Pulka ielā 8.
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs ir nozīmīgs pētnieciskais centrs un aktīvs Latvijas vēstures un kultūras popularizētājs. Muzeju raksturo liela krājuma, pētniecības tēmu, izstāžu un izglītības programmu daudzveidība – tas veic pētniecisko darbu, organizē konferences un seminārus, veido ceļojošās izstādes, sadarbojas ar Latvijas skolām, iestādēm, izdod rakstu krājumus un citas publikācijas.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļas ir Dauderu nodaļa un Tautas frontes muzejs.