Informācija par atzinības rakstu saņēmējiem
Rūta Muktupāvela
Kopš 2014. gada Rūta Muktupāvela ar panākumiem vadījusi Latvijas Kultūras akadēmiju, kas ir viena no trīs Kultūras ministrijas pārraudzībā esošajām mākslu un kultūras universitātēm un kuras attīstība un sasniegumi ir augstu novērtēti gan Latvijas, gan starptautiskā mērogā. Pateicoties rektores pašaizliedzīgajam un mērķtiecīgajam darbam, Latvijas Kultūras akadēmijā ir notikusi strauja attīstība izglītības, pētniecības un mākslinieciskās jaunrades jomā, nostiprinot Latvijas Kultūras akadēmijas unikālo vietu Latvijas augstākās izglītības telpā un kultūrvidē. 2024. gadā noslēdzas Rūta Muktupāvelas kā Latvijas Kultūras akadēmijas rektores pilnvaras.
Kultūras ministrija augstu vērtē R. Muktupāvelas ieguldījumu jaunu, starptautisku, starpdisciplināru, kā arī kopīgu studiju programmu izveidē, kas ir īstenotas, ņemot vērā kultūras nozares un radošā sektora pieprasījumu, kā arī tālākizglītības piedāvājuma izveidē, kas ir īpaši nozīmīgi kultūras nozarē strādājošo profesionālajā attīstībā. Pateicoties administratīvajam un akadēmiskajam darbam, R. Muktupāvelai ir izcili sasniegumi, kas ir saistīti ar Latvijas Kultūras akadēmijas zinātniskās darbības attīstību, par ko liecina zinātnisko institūciju starptautiskajā novērtējumā iegūtā augstā atzinība.
Mārtiņš Kuplais
M. Kuplais sācis darbu Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā 1968. gadā kā muzeja zinātniskais līdzstrādnieks. 1975. gadā M. Kuplais kļuva par Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāju, bet 1989. gadā – par direktora vietnieku zinātniskajā darbā. Kopš 1994. gada M. Kuplais ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietnieks – galvenais krājuma glabātājs.
Latvijas kultūrā un zinātnē valsts apbalvojuma pretendents veicis būtisku ieguldījumu kā etnogrāfs – gan kā zinātnisko ekspedīciju organizētājs un vadītājs, gan zinātnisku publikāciju, gan plaši pazīstamu un atzītu populārzinātnisku izdevumu autors, gan etnogrāfisko izstāžu un konferenču organizētājs. M. Kuplā vadībā mērķtiecīgi plānota un realizēta muzeja ekspozīcijas attīstība, veicot gan senceltņu pārvietošanu uz muzeju, gan senceltņu uzturēšanas, atjaunošanas un restaurācijas darbus.
M. Kuplais ir devis nenovērtējamu ieguldījumu, lai Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs kļūtu par nacionālas nozīmes tautas kultūrvēsturiskā mantojuma krātuvi un pievilcīgu vietu tradicionālā mantojuma popularizēšanai. Pateicoties M. Kuplajam un viņa domubiedriem, arī padomju okupācijas laikā tika turpināts pirms II pasaules kara aizsāktais muzeja izveidotāju darbs. M. Kuplā profesionālā darbība 2010. gadā novērtēta ar Triju Zvaigžņu ordeni. Dr. hist. Mārtiņa Kuplā ieguldījums Latvijas kultūrvēsturisko novadu etnogrāfiskā mantojuma pētniecībā un saglabāšanā ir pelnījis valsts līmeņa atzinību.
Ilze Māra Janelis
1964. gadā I. M. Janelis uzsāka darbu Zinātņu Akadēmijas Botāniskajā dārzā, kur viņas pienākumos ietilpa arī vēsturisko muižu parku apsekošana un inventarizācija, bet 1977. gadā sāka strādāt Kultūras pieminekļu restaurēšanas projektēšanas institūtā – pirmajā organizācijā, kas profesionāli nodarbojās ar kultūras pieminekļu, ieskaitot vēsturiskos muižu parkus, izpēti un restaurācijas projektēšanu. 1977.-1993. gadā I. M. Janelis sagatavojusi Nordeķu, Gaujienas, Vircavas, Padures, Lielīvandes un citu Latvijas muižu parku rekonstrukcijas projektus. 1993.-2009. gadā viņa turpināja darbu SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa”, kur ir sagatavojusi gan muižu parku izpētes materiālus, gan rekonstrukcijas projektus un rekomendācijas kopšanai un uzturēšanai Doles, Tāšu, Preiļu, Durbes, Cēsu, Elejas, Mežotnes, Aumeisteru, Bebrenes, Višķu, Bišumuižas, Loboržu, Jumpravmuižas, Jaunauces un Krāslavas un citu muižu parkiem. No 2010. gada arhitektes Ināras Caunītes birojā sagatavoti rekonstrukcijas projekti Krāslavas, Laidu, Pelču, Siguldas Jaunās pils, Medumu, Sventes un Jezufovas muižu parkiem. Joprojām turpinās darbs pie Mēru muižas parka izpētes, Ālaves un Neretas muižas parka rekonstrukcijas projektiem.
Paralēli aktīvajam pētniecības un projektēšanas darbam Ilze Māra Janelis nodevusi savu pieredzi un zināšanas jaunajiem ainavu arhitektiem Latvijas Lauksaimniecības universitātē un ir daudzu publikāciju autore, starp kurām īpaša nozīme ir 2010. gadā iznākušajai apjomīgajai monogrāfijai “Latvijas muižu dārzi un parki”, kā arī joprojām nenogurstoši lasa lekcijas un sniedz konsultācijas parku īpašniekiem, apsaimniekotājiem, speciālistiem un interesentiem.
Agrita Ozola
A. Ozola sākusi darbu Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejā 1983. gadā kā jaunākā zinātniskā līdzstrādniece, tad galvenā krājuma glabātāja. 1987. gadā A. Ozola kļuva par Tukuma muzeja direktori.
Valsts apbalvojuma pretendente ir veikusi būtisku ieguldījumu Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā, izpētē un popularizēšanā gan Latvijā, gan ārpus tās robežām, – vairāku grāmatu autore un līdzautore, zinātnisku publikāciju, populārzinātnisku rakstu autore, muzeoloģijas studiju lektore, izglītojošā darba iniciatore un virzītāja, starptautisku konferenču organizētāja. A. Ozolas vadībā mērķtiecīgi plānota un realizēta Tukuma muzeja attīstība, kā arī muzeju nozarē kopīgu jautājumu risināšana.
Pateicoties A. Ozolas uzņēmībai un sadarbībai ar citiem Latvijas muzejiem, Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss 2009. gadā ir iekļautas UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā, bet 2023. gadā sagatavots pieteikums nominācijas „Vēstules no Gulaga uz bērza tāss. 1940-1965” starptautiskajam reģistram, kas ietver pavisam 148 vēstules uz bērza tāss no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Ukrainas atmiņu institūcijām.
Pēteris Krilovs
Pēteris Krilovs ir izskolojis vairākas Latvijas aktieru paaudzes, kopā ar teātra un kino režisoriem studentu skaits pārsniedzis simtu. Pedagoga gaitas, veidojot savu pedagoģisko sistēmu, viņš sāka 1985. gadā Tautas kinoaktieru studijā. 1988. gadā kopā ar režisori Annu Eižvertiņu P. Krilovs uzņēmās vadīt divus Daugavpils teātra aktieru kursus, izskolojot spožu aktieru plejādi ar Vili Daudziņu, Ģirtu Krūmiņu, Indru Rogu un Arti Robežnieku priekšgalā. Tam sekoja apvienotais aktieru un režisoru kurss jaundibinātajā Latvijas Kultūras akadēmijā (1993.-1997.), kurā par skatuves māksliniekiem tapa Andris Keišs, Baiba Broka, Artūrs Skrastiņš, Kaspars Znotiņš, Dž. Dž. Džilindžers, Viesturs Kairišs, Regnārs Vaivars, Gatis Šmits u. c. Par ieguldījumu teātra mākslas pedagoģijā P. Krilovs ir saņēmis Latvijas Teātra darbinieku savienības Dubura balvu (1992.) un “Spēlmaņu nakts” žūrijas speciālbalvu par izciliem sasniegumiem teātra pedagoģijā (2007./2008.).
Paralēli pedagoģiskajai darbībai P. Krilovs aktīvi turpinājis savu radošo darbību, iestudējot izrādes Nacionālajā teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī, Nacionālajā Operā, Liepājas teātrī. Vēl viens ļoti nozīmīgs P. Krilovs ieguldījums Latvijas kultūrā saistās ar starptautiskā teātra festivāla “Homo Novus” izveidi 1995. gadā. Sākotnēji iecerēts kā jauno skatuves mākslinieku darbu festivāls, gadu gaitā tas ir izaudzis par vienu no lielākajiem laikmetīgās skatuves mākslas festivāliem Baltijas reģionā. Vienlaikus ar ļoti aktīvo darbību teātra laukā P. Krilovs ik pa laikam atgriežas kino, pievēršoties gan dokumentālajam kino, gan arī Latvijas kultūrai nozīmīgu personību portretējumam.
Aivars Liepiņš
Aivars Liepiņš ir iemūžinājis Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku un Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku notikumus jau kopš 1973. gada, un no 2008. gada bijis Dziesmu un deju svētku oficiālais fotogrāfs. Aivara Liepiņa fotogrāfijas ir iekļautas nozīmīgākajos Dziesmu un deju svētkus reprezentējošos izdevumos: “The Latvian Song and Dance celebration” (2018.), “Tādi mēs es@m! XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki” (2015.), “Latvija dejo = Latvia dance” (2013.), “Cilvēks un viņa dziesmu svētki” (2008.), “Tūkstošgades dziesma: veltījums XXII vispārējiem latviešu Dziesmu un XII deju svētkiem” (1998.) un citos. A. Liepiņš radījis paliekošas vēstures liecības ne tikai par Dziesmu un deju svētku norisi, bet arī par Atmodas laika notikumiem, tajā skaitā ikoniskas fotogrāfijas, dokumentējot Baltijas ceļu 1989. gada augustā un barikāžu laiku 1991. gada janvārī. A.Liepiņš vairākkārt atzīts par labāko preses fotogrāfu Latvijā un saņēmis balvu “Preses nagla”. 1992. gadā bijis nominēts Fox Talbot balvai (Lielbritānija). 2020. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Ņemot vērā A. Liepiņa profesionālo izcilību fotogrāfijas mākslā un ilggadējo ieguldījumu Latvijai būtisku procesu un norišu augstvērtīgā atspoguļošanā un dokumentēšanā, rosinu novērtēt viņa ieguldījumu ar valsts līmeņa atzinību.
Dienvidlatgales NVO
DNVOAC vairāk nekā 20 gadu laikā ir atbalstījis NVO sektoru Latgales reģionā, veicot regulāras un nepārtrauktas konsultācijas interesentiem un NVO, rīkojis apmācības, forumus, diskusijas par aktuāliem jautājumiem un īstenojis vairākus apjomīgus projektus. DNVOAC ir cieša sadarbība ar aptuveni 145 reģiona organizācijām, sniedz pakalpojumus vairāk nekā 460 NVO, kā arī pārstāv un aizstāv NVO intereses gan pašvaldību, gan arī valsts līmenī.
Dzidra Šmita
Kopš 2013. gada Dzidra Šmita ir Rīgas Centrālās bibliotēkas (RCB) direktore. Šajā periodā RCB ir attīstījusies par nozīmīgu pilsētas kultūras dzīves centru, pilsētas kultūras mantojuma apzinātāju un iekļaujošu apkaimju iedzīvotāju tikšanās vietu.
Līdzās tiešajiem darba pienākumiem Dz.Šmita aktīvi piedalās Latvijas kultūrpolitikas veidošanā un īstenošanā: pēc Latvijas neatkarības atgūšanas piedalījās Kultūras ministrijas izveidotajā bibliotēku nozares normatīvo aktu izstrādes darba grupā; kopš 2001. gada darbojas Kultūras ministrijas Latvijas Bibliotēku padomē, atkārtoti ievēlēta par Latvijas Bibliotēku padomes priekšsēdētāju, ir Nacionālās kultūras padomes locekle, Latvijas Bibliotēku portāla redkolēģijas locekle.
Strādājot bibliotēku nozarē vairāk nekā 30 gadus, Dz.Šmita ir devusi lielu ieguldījumu nozares attīstībā un popularizēšanā gan Latvijā, gan ārpus tās. Dz.Šmita vairākkārt ir uzstājusies starptautisko bibliotēku organizāciju konferencēs, tādējādi popularizējot Latvijas bibliotēku darbību un pieredzi.
Alģimants Banevičs
Jurģis Alģimants Banevičs dzimis Lietuvā, beidzis Latvijas Mūzikas akadēmiju (toreiz – Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju) un ir profesionāls mūziķis – čellists, kas darbojies vairākos profesionālos orķestros. 2012. gadā J. A. Banevičs uzsāka tulkot Latvijas literatūras darbus, publicējot īsprozas darbus periodikā Lietuvā un pievēršoties Latvijas autoru prozas darbu tulkošanai un publicēšanai Lietuvas izdevniecībās. Nozīmīgākie J. A. Baneviča prozas tulkojumi – V. Freimane “Ardievu, Atlantīda!” (2015), J. Joņevs “Jelgava 94” (2018), A. Jundze “Sarkanais dzīvsudrabs” (2019), V. Spāre “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” (2020), J. Liepnieks, N. Sakss “Nāve – tās nav beigas” (2021), G. Repše “Bogene” (2022), A. Jundze “Putekļi smilšu pulkstenī” (2022), A. Vanaga “Plastmasas huligāni” (2022), I. Ābele “Paisums” (2023) u.c. Tulkotājs turpina strādāt pie jauniem Latvijas literatūras tulkojumiem.
Aina Kalnciema
Izcilā klavesīniste Aina Kalnciema, neskatoties uz šogad sagaidīto 80 gadu jubileju, ir vēl arvien aktīvi koncertējoša māksliniece, kuras repertuārs aptver vairāk nekā piecu gadsimtus – no baroka laika mūzikas pērlēm līdz mūsdienu komponistu (P. Vaska, J. Karlsona) skaņdarbiem, kas veltīti A. Kalnciemai. Viņa uzstājusies gan Latvijā, gan Eiropā, gan ASV un Austrālijā u.c. starptautiski atzītos festivālos gan solo, gan kopā ar citām mūzikas zvaigznēm. Emeritētā profesore A.Kalnciema 30 gadus vadījusi klavesīna klasi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, apvienojot pedagoģes darbu ar Baha mūzikas fonda prezidentes pienākumiem. Viņa ir ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs augstu vērtētā Starptautiskā Baha Kamermūzikas festivāla Rīgā dibinātāja (2001.) un direktore. Māksliniece ir arī starptautisko agrīnās mūzikas organizāciju REMA un NORDEM locekle. A.Kalnciemas profesionālā darbība novērtēta ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni (2008.).
Rafaels Martins Kalvo
Rafaels Martins Kalvo (1978) – spāņu izcelsmes dzejnieks, tulkotājs. Ir ieguvis maģistra grādu tulkojumzinātnē (angļu-franču) Granadas Universitātē Spānijā, kā arī doktora grādu Ventspils Augstskolā Valodniecības programmā. 2003. gadā tika izdots pirmais Rafaela Martina Kalvo dzejoļu krājums "de repente, mineral". Viņa dzejoļu tulkojumi ir publicēti arī žurnālos "Domuzīme" un "Konteksts". Kopš 2010. gada dzīvo Latvijā, strādā par spāņu valodas un kultūras pasniedzēju Ventspils Augstskolā. Paralēli pedagoģiskajam darba, uzsācis Latvijas literatūras tulkošanu spāņu valodā.
2021: Nora Ikstena "Leche materna" ("Mātes piens")
2023: "A por el mar. Relatos letones contemporáneos" (Latvijas literatūras autoru stāstu antoloģija: Andra Neiburga, Džena Andersone, Gundega Repše, Inga Gaile, Inga Žolude, Jana Egle, Jānis Joņevs, Nora Ikstena, Regīna Ezera).
2023: Alberts Bels "La jaula" ("Būris")
2023: Nora Ikstena “Destellos sobre el agua” (“Ūdens mirdzēšana”)
2023. gada novembrī tulkotājs kopā ar rakstnieci Noru Ikstenu un dzejnieku Semjonu Haņinu pārstāvēja Latviju ES viesu valsts programmā Gvadalaharas grāmatu tirgū, piedaloties N.Ikstenas grāmatu “Mātes piens” un “Ūdens mirdzēšana” prezentācijās un profesionāļu diskusijās. Šobrīd tulkotājs strādā pie diviem jauniem tulkojumiem Ingas Gailes grāmatai “Skaistās” un Lotes Vilmas Vītiņas grāmatai “Dzejnieks un smarža”, kuras izdos šogad. Tāpat šogad iznāks Gunta Bereļa grāmata “Vārdiem nebija vietas” spāņu valodā Rafaela Martina Kalvo tulkojumā.