Piektdien, 2024. gada 26. aprīlī, plkst. 16.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Džona F. Kenedija lasītavā (JFK lasītava) 3. stāvā notiks dzejnieka Gunara Saliņa simtgadei veltīta saruna, kurā piedalīsies literatūrzinātniece, latviešu trimdas literatūras vēstures pētniece Inguna Daukste-Silasproģe un rakstniece un valodniece Lalita Muižniece. Sarunu vadīs LNB nozares informācijas eksperte Madara Āriņa. Pasākumā būs apskatāma Gunara Saliņa grāmatu izlase.
Gunars Saliņš (1924–2010) ir viens no spilgtākajiem latviešu trimdas dzejniekiem. Kaut pirmās dzejas publikācijas parādījās 1938. gadā Latvijā, intensīvāk dzejošanai pievērsās pēc vairākiem gadiem, jau atrodoties patālu no Latvijas. 1944. gada atvasarā viņš ar Vasarsvētkos apņemto sievu Jautrīti devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur strādāja latviešu skolā, rakstīja un kopš 1946. gada regulāri publicējās latviešu bēgļu, vēlāk trimdas periodikā.
1950. gadā Gunars Saliņš izceļoja uz ASV, dzīvoja Ņūdžersijā. Viņš studēja psiholoģiju un socioloģiju, 1952. gadā beidza mācības Upsalas koledžā un 1955. gadā Sociālās pētniecības skolu Ņujorkā, strādāja par psiholoģijas un socioloģijas profesoru Unionas koledžā Ņūdžersijā. Līdzās Linardam Taunam viņš kļuva par vienu no spilgtākajiem dzejniekiem Ņujorkas jauno latviešu literātu grupā “Elles ķēķis” 20. gs. 50. un 60. gadu mijā, regulāri piedalījās literāros sarīkojumos, rakstīja arī apceres un recenzijas. Vēlākos gados, jau viesojoties Latvijā, dzejniekam Mārim Čaklajam 1993. gadā atzinis: “... īstenībā visa tā dzejošana ir tādā kā tēva ietekmē. Viņš gan bija vairāk uz Ziemeļnieku, bet tad mums pa vidu ienāca Čaks. [..] Jā, jau 15–16 gadu vecumā es rakstīju līdzīgi kā “Miglas krogā”, un tas laiks Ņujorkā “Elles ķēķī” nebija tik daudz sākums, kā atsākums tai dzejošanai.”
Gunars Saliņš ir trīs dzejas krājumu – “Miglas krogs un citi dzejoļi” (1957), “Melnā saule” (1967), “Satikšanās” (1979), izlases “Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules” (1993) un grāmatas “Gunara Saliņa iedvesma no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi – itin neseni” (1997) autors, kā arī literatūrzinātnieka, dzejnieka un atdzejotāja Kārļa Vērdiņa sakārtojumā iznākuši “Raksti” divos sējumos (2006, 2023).
Gunara Saliņa dzeja plašā intonatīvā amplitūdā – no azartiskas erotikas un sarkastiskas ironijas, groteskas līdz romantiskam maigumam, eksistenciālai smeldzei un nostalģiskām dzimtenes ainām – rāda trimdinieku, kas izjūt savu piederību visai pasaulei, poētiski atsvabinoties no laika un telpas dimensijām, taču emocionāli paliek cieši saistīts ar Latviju un tās likteni. Dzejas forma mainās no klasiskās četrrindes līdz asociatīvam verlibram, no lakoniska noskaņas dzejoļa līdz dinamiskam liroepiskam vēstījumam. Dzejas galvenā īpatnība – vizuāli spilgts, simboliski ietilpīgs dzejas tēls un emocionāli spriega, kustīga vēstījuma intonācija ar negaidītām, vizuāli žilbinošām asociācijām. Kritiķe Nora Valtere viņa dzejā uztvērusi divas stīgas: Amerikas lielpilsētu un modernās kultūras priekšstatus, un Latvijas ainavas un daudzu seno paražu, seno tautas pasaku un dziesmu motīvus. Viņa dzeja tulkota vairākās valodās, piemēram, izdota kopkrājumā ar Linardu Taunu angļu valodā Rutas Spīrsas atdzejā (1968), angļu valodā publicēta izdevumos Zintis, Lithuanus, Latvian Literature, iekļauta vācu valodā izdotajā izlasē Lettische Lyrik (1983); atdzejota arī spāņu, franču, ungāru valodā. Gunars Saliņš latviešu valodā atdzejojis R. M. Rilkes, T. S. Eliota, R. Frosta, D. Tomasa dzeju.
Informāciju sagatavoja:
Inguna Daukste-Silasproģe
Dr. philol., LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece
Papildu informācija:
Madara Āriņa
Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas
Nozares informācijas eksperte
Latvijas Nacionālā bibliotēka
madara.arina@lnb.lv