Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs atklāj jauno sezonu lekciju ciklam "Klasiskās vērtības"

28. septembris

plkst. 17.30

20. gadsimta sākuma sienas flīzes Rīgā

Stāsta Mg. art. Agnese Tambaka, mākslas vēsturniece

Savā stāstījumā lektore balstīsies materiālā par vairāk nekā 250 vestibiliem un kāpņu telpām Rīgā, kas aiz slēgtām vēsturisko namu durvīm slēpj 20. gadsimta sākumam raksturīgu košu un krāsainu sienas apdares veidu – glazētas keramikas flīzes.

Lai gan Rīga 19.–20. gadsimta mijā bija augoša Krievijas impērijas rūpniecības pilsēta, nav saglabājušās sienas flīzes, kas šeit ražotas līdz Pirmajam pasaules karam. Lielākā daļa no tām tika ievesta no Vācijas, mazākā – no Lielbritānijas. Tās ir dekorētas ar dažādiem – arī jūgendstilam tipiskiem – motīviem, tomēr vairums no tiem aizgūti no antīkās mākslas: festoni, lauru lapu vainagi u.c. Flīžu tirdzniecību un dažādo ārzemju rūpnīcu pārstāvniecību Rīgā ļauj rekonstruēt nelielā skaitā saglabājušās reklāmas flīzes (signature tile).

Agnese Tambaka ir mākslas zinātniece. 2018. gadā ieguvusi humanitāro zinātņu maģistra grādu vizuāli plastiskajā mākslā, mākslas vēsturē un teorijā, darba tēma – “Kristīgā ikonogrāfija 18. un 19. gadsimta nīderlandiešu flīžu dekorā Latvijas teritorijā”. Publikācija “Dažas liecības par 17. un 19. gadsimta nīderlandiešu flīzēm Rīgā” rakstu krājumā “Senā Rīga 9: Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē” (2018).

Pašlaik ir Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūras studente, strādā pie tēmas “Sienas un grīdas flīžu apdare 19. un 20. gadsimta mijas un 20. gadsimta sākuma arhitektūrā Rīgā” (vad. Dr. art. Silvija Grosa).

12. oktobris

plkst. 17.30

Rūpnīcu vizuālās identitātes.

Rūpnīcu “Dzintars”, “Straume” un “Staburadze” piemēri

Stāsta Mg. art. Dārta Grudule, mākslas vēsturniece

Savā lekcijā Dārta Grudule iepazīstinās ar pētījumu par vēsturisko rūpnīcu “Dzintars”, “Straume” un “Staburadze” vizuālo identitāti. Caur trīs rūpnīcu piemēriem tiks veidots stāsts par ceļu no poētiska ilustratīvisma 20. gadsimta 50. gados līdz datortehnoloģiju ienākšanas sekmētiem dažādi vērtējamiem eksperimentiem pagājušā gadsimta izskaņā. Vizuālo identitāšu autori nereti paliek aiz kadra, tāpēc mākslas vēsturnieces pētījums, kas pirmoreiz tika prezentēts 2021. gadā kā maģistra darbs, palīdzēs izgaismot plašākai sabiedrībai mazāk zināmus dizainerus.

Dārta Grudule (iepriekš – Dīriņa) ir mākslas zinātniece. 2019. gadā ieguvusi humanitāro zinātņu bakalaura grādu Latvijas Kultūras akadēmijā, savukārt 2021. gadā – humanitāro zinātņu maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, aizstāvot maģistra darbu “Rūpnīcu vizuālās identitātes. Rūpnīcu “Dzintars”, “Straume” un “Staburadze” piemēri”.

Interesi par grafikas dizaina vēsturi un tipografiku papildina atbilstoša aizraušanās – vairāk nekā 10 gadus D. Grudule nodarbojas ar kaligrāfiju, pasniedzot nodarbības un veicot dažāda mēroga pasūtījumus.

16. novembris

plkst. 17.30

Arhitektūras fotogrāfiju monohromā estētika

20. gadsimta 60.–90. gadu fotogrāfu darbos

Stāsta Mg. art. Ineta Done, mākslas vēsturniece

Savā lekcijā Ineta Done stāstīs par fotogrāfijas vēsturi arhitektūras kontekstā. Visaptverošam ieskatam melnbaltās fotogrāfijas tehnisko nianšu izpratnē tiks aplūkots 20. gadsimta 60.–90. gadu vadošo fotogrāfu, kuru ietekme bijusi nozīmīga attiecīgā perioda arhitektūras fotogrāfijas attīstībā, vizuālais materiāls.

Melnbaltais attēls Rietumu fotogrāfijā dominēja no pašiem pirmsākumiem 19. gadsimta vidū līdz pat 20. gadsimta 70. gadiem. Tad strauji pieauga krāsu attēla atpazīstamība un pieprasījums arhitektūras fotogrāfijas publikācijās, pateicoties fotogrāfu radošajiem meklējumiem, attīstīšanas procesu pētījumiem un vēlmei atrast jaunus risinājumus.

Monohromais spektrs izteiksmīgāk izceļ formas un līnijas, koncentrē skatītāja uzmanību uz gaismu, ēnām, struktūru, ritmu, priekšplānā izvirzot iespaidus un emocijas. Likumsakarīgi, ka melnbaltā fotogrāfija prasa atšķirīgāku pieeju un attieksmi, pat jāsaka domāšanu, nekā krāsu attēls. Melnbaltajā formātā pasaule izskatās savādāka, un fotogrāfam ir jāprot to uztvert, lai skatītājs saņemtu šo vēstījumu caur fotogrāfiju. Melnbaltā fotogrāfija pieprasa lielāku koncentrēšanos, rūpīgāku kompozīcijas izvēli, tā ir niansētāka toņu dziļuma un kontrasta dēļ.

Pētniece atzīst, ka Latvijā nav izteikta arhitektūras fotogrāfijas virziena, drīzāk atsevišķi fotogrāfi savā radošajā daiļradē ir pievērsušies šim žanram pilnvērtīgi vai daļēji, piemēram, Laimonis Stīpnieks, Vladimirs Gailis, Gvido Kajons, Māra Brašmane, Egons Spuris un citi. Ar vizuālā materiāla piemēriem priekšlasījumā tiks iztirzāta melnbaltās fotogrāfijas specifika, akcentējot arhitektūras būtiskākos un interesantākos aspektus.

14. decembris

plkst. 17.30

“Uguns un nakts” Jaunajā Rīgas teātrī (1911) un Latvijas Nacionālajā operā (1921). Jānis Kuga un Oto Skulme

Stāsta Mg. filol. Anita Vanaga, mākslas vēsturniece

Mākslas vēsturniece Anita Vanaga sniegs lekciju par iestudējuma “Uguns un nakts” neparasto scenogrāfiju 20. gadsimta sākumā.

“Viss par daudz neparasts, par daudz ko brīnīties,” liecināja literatūrzinātnieks Antons Birkerts Rainim uz Kastaņolu sūtītā vēstulē, kad dzejnieka drāma “Uguns un nakts” piedzīvoja pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. Operas libretu konkursam rakstītā luga tika inscenēta kā opera ar mūziku, dziedājumiem, dejām un speciāli gatavotām dekorācijām. Tās slavēja kritiķis Arturs Bērziņš: “Tādas dekorācijas, kādas šai lugai pagatavojis Jānis Kuga, vēl nav uz Rīgas skatuvēm redzētas. Īpatnēji siltas latviskās krāsas, stila varenība, poēzijas pārpilnība, smalkjūtība un oriģinalitāte – tas atstāj lielisku iespaidu. (..) Viņas bij tās, kas izrādi pacēla uz mākslas augstumu.”

Savukārt Latvijas Nacionālajā operā 1921. gada iestudējumam scenogrāfiju veidoja talantīgais mākslinieks Oto Skulme.