Šonedēļ tika atklāts Latvijas paviljons Venēcijas biennāles 60. starptautiskajā mākslas izstādē. Tā māksliniece Amanda Ziemele ar ekspozīciju “O day and night, but this is wondrous strange... and therefore as a stranger give it welcome*” aicina izstādes apmeklētājus ieņemt atvērtu un pieņemošu nostāju, lai pēc iespējas labāk sajustu viņas izvēlēto glezniecības oriģinālvalodu.

It kā dramatiski nokritis mākonis, pārmērīgu ambīciju upuris gluži kā traģiskais Ikars (viņa spārni ir prustiskās atmiņu ainavas drupas); telpas stūrī nomaldījusies ziedlapiņa, kas kļūst par patvērumu satricinājumu un nenoteiktības laikos; jūtas, kas nekad neaizmirstas; svešinieks, drīzumā – mīļākais; tik ļoti ilgota atdzimšana vai netīra sakāve, zaudējuma vilinājums... Tā ir Amandas Ziemeles no jauna definētā glezniecība kā krāšņa neregulāras ģeometrijas un organisku apjomu telpiska ekstravagance. Iztēlotu tikšanos un salauztu atmiņu telpa, kas aktīvi attīstās un atklājas nekontrolētā ritmā un spriedzē, tā orķestrē formas tapšanas rituālu, kosmiskās daudzdimensionalitātes svētkus, iestudētus vēsturiskā mantojuma šaurajās četrās sienās.