Izstāde “Pirmie gadi Lielbritānijā: astoņi latvieši stāsta” vēsta par latviešu bēgļu pieredzi pēckara Lielbritānijā.
Lielbritānija bija pirmajām valsts, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus, īstenojot darbaspēka piesaistes programmas “Balt Cygnet” un “Westward Ho!”. 1946.-1950. gadā tur ieceļoja ap 18 000 latviešu no bēgļu nometnēm Vācijā. Daudzi vēlāk emigrēja tālāk, taču aptuveni 13 000 palika, aktīvi iesaistoties latviešu diasporas dzīvē.
Kādi bija šie pirmie gadi, ieceļojot svešā zemē un strādājot melnstrādnieku darbos? Aculiecinieku interviju citāti un fotogrāfijas izstādē sniedz ieskatu latviešu dzīves apstākļos 20. gadsimta 40.–50. gadu Lielbritānijā – strādājot slimnīcās, raktuvēs un lauku darbos; dzīvojot barakās, šaurās istabiņās vai labdarības namos; mācoties angļu skolās un universitātēs. Šos latviešus vienoja Tēvzemes zaudējums, skarbs pēckara laiks bēgļu nometnēs un cerība uz jaunu, mierīgu dzīvi Anglijā.
Dzīves apstākļi pirmajos gados bija grūti – valdīja trūkums, un pārtikas kartīšu sistēma pastāvēja līdz pat 1952. gadam. Melnstrādnieku darbs bija smags, bet atalgojums – niecīgs. Atbraucēji tika izmitināti barakās migrantu nometnēs (“hosteļos”) vai arī īrēja istabas angļu mājokļos. Jauniebraucēji bez Darba ministrijas atļaujas nedrīkstēja mainīt darbu. Vēlāk viņi varēja izsaukt arī savus ģimenes locekļus un apgādājamos. Grūto dzīves un darba apstākļu dēļ daļa iebraucēju izvēlējās atgriezties Vācijā vai vēlāk pārcelties uz citu mītnes zemi – Kanādu, Austrāliju vai ASV.
Izstādes veidotāji
Kuratore: Marianna Auliciema
Grafiskais dizains: Džeremijs Smīdss (Jeremy Smedes)
Iekārtojums: Uldis Dimiševskis
Atbalstītāji
Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds
Izstāde apskatāma muzeja izstāžu zālē Berga bazārā no 2025. gada 10. aprīļa līdz 30. jūnijam. Darba laiks: O., T., Pk. 12-20.