Vēlos sākt ar nelielu atskatu pagātnē - ne tik senā, kā 1987. gads, bet vasarā, kad stājos ministra amatā apņēmības pilns izpildīt valdības deklarācijā ietverto par akustiskās koncertzāles būvniecību Rīgā. 2019. g. pavasarī Kultūras ministrija bija uzsākusi aktīvu kampaņu par koncertzāles būvniecību uz AB dambja. Process un diskusijas radīja šķietamību, ka koncertzāle beidzot ir ļoti tuvu! Stājoties amatā, mani sagaidīja vairs tikai koncertzāles uz AB dambja idejas drupas. Neatkarīgi no mana subjektīvā viedokļa par koncertzāli uz AB dambja sabiedriskā doma jau bija izveidojusies (vai izveidota), un politiskais un sabiedrības atbalsts šai novietnei jau bija nepārprotams NĒ.
Alternatīvu nebija daudz. Kongresu nams gaidāmo Rīgas domes ārkārtas vēlēšanu kontekstā nebija apsverams kā tūlītēji izskatāms kandidāts. Citas, tikko kā AB dambja kontekstā vētītās, valstij vai pašvaldībai piederošas novietnes arī ne, un savas intereses arvien skaļāk pieteica privāto teritoriju īpašnieki Skanstē, Andrejsalā un citur, taču valstiski atbildīgi un objektīvi vērtēt un salīdzināt šos atšķirīgos, subjektīvo interešu piedāvājumus būtu iespējams tikai teorētiski.
Kā glābiņš teju bezcerīgā situācijā nāca ideja būvēt koncertzāli Elizabetes ielā 2, ziedojot tai ēku, kas savu laiku nokalpojusi un kuras renovācijai nepieciešami vismaz 30 miljoni. Ēka saturiski nīkuļojusi 30 gadus, un par tās atrašanos Kronvalda parkā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde sniedza šādu slēdzienu:
“Ēka neatbilst Rīgas centra bulvāru ansambļa pilsētbūvnieciskajai struktūrai, deformē apstādījumu sistēmas telpisko integritāti un ir neiederīga vides kontekstā un mērogā. Ja ēka nolietojuma dēļ tiktu nojaukta, tad labākais risinājums būtu atjaunot parku, neko tās vietā nebūvējot. Vienīgais iemesls jaunas apbūves izvietošanai Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkas vietā būtu visai sabiedrībai nozīmīga – simboliska kultūras būve.“
Pēc atbalstošas konsultācijas ar Nacionālo Arhitektūras padomi, kā arī balstoties uz Valsts Nekustamo Īpašumu ekspertu slēdzienu par ēkas stāvokli un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes atzinumu, tika pieņemts vienots valdības piecu partiju koalīcijas lēmums par koncertzāles būvniecību Elizabetes ielā 2. Tas bija vēsturisks lēmums, kas, cita starpā, joprojām ir spēkā. Esmu lepns par šo valdības lēmumu ne vien tādēļ, ka joprojām subjektīvi redzu šo kā vislabāko risinājumu, bet galvenokārt tādēļ, ka tas tika pieņemts, neietekmējoties ne no kādām privātajām vai ekonomiskajām interesēm. Tā bija šīs valdības absolūti jaunas politikas demonstrācija lielu, nozīmīgu objektu būvniecības kontekstā, kāda nav pieredzēta visas atjaunotās valsts pastāvēšanas laikā. Lepojos, ka lēmums tika pieņemts, analizējot daudz plašāku skatījumu nekā tikai vienas būves kontekstā. Komunisti savulaik Kronvalda parkā iebūvēja divas ēkas – Centrālkomiteju Elizabetes ielā 2 un Politizglītības, tagad Kongresu namu. Pēc neatkarības atgūšanas ne viena, ne otra ēka nav spējusi rast jēgpilnu un saturisku ilgtermiņa piepildījumu. Šis lēmums iezīmēja jaunu ceļu ne vien abām ēkām, bet arī LU Bioloģijas fakultātes ēkai Kronvalda bulvārī 4, kas nupat kļuvusi par KM īpašumu. Tas norāda arī uz Brīvostas biroja ēkas saturisko neiederību parkā, un nepieciešamību atjaunot Rīgas kanālmalas apstādījumus kā zaļu vienojošu jostu, kā to bija pamanījuši un akcentējuši bija arī arhitekti – Lietuvas kolēģi.
Mēs atkal bijām tuvu. Tik tuvu, kā vēl nekad. Un šobrīd būtu vēl tuvāk. Ja vien…..
To, kas notika pēc tam, labi atceras un zina visi procesā iesaistītie. Gan tie, kuri kopš pirmās dienas bija un joprojām ir atbalstoši, gan tie, kuri kopš pirmās dienas bija un joprojām ir noraidoši, stāvot arhitektūras sardzē, gan tie, kuri bija pasīvi nogaidoši, jo nespēja pieņemt kompromisu, atsakoties no savas favorītvietas, gan tie, kuri bija kvēli atbalstoši, bet, sajūtot konjunktūru, kļuva kvēli neatbalstoši, gan tie, kuriem zem modernisma arhitektūras aizstāvības lozunga, iespējams, bija paslēpti pavisam citi iemesli un mērķi, gan tie, kuri bija opozīcijā, jo ir opozīcijā pret visu, kur nu vēl pret kaut ko, kas pieņemts valdībā, gan tie, kuri bija atbalstoši, bet apklusa, saņemot agresīvus uzbrukumus sociālajos tīklos. To visu kāri tvēra mediji, tika bezgalīgi diskutēts par procesu, par detaļām, tika apstrīdēti viedokļi, ekspertīzes un gaumes, līdz visā jūklī pazuda galvenais – pati koncertzāle. Arhitektūras studenti, no kuriem plenērā tika gaidīta arhitektoniska vīzija, izvēlējās demonstrēt pilsonisko stāju, nevis koncertzāli. Tā arī neviens no mums neieraudzījām, kāda būtu varējusi izskatīties koncertzāle Kronvalda parkā, tai ziedojot ēku Elizabetes ielā 2
Mēs dzīvojam ātrā tehnoloģiju laikmetā, kur, izmantojot sociālos tīklus, par mediju var kļūt jebkurš. Informācijas apjoms ir tik plašs, ka visam izsekot un izanalizēt nav iespējams, tādēļ bieži vien sabiedriskā doma veidojas no viedokļa, kas tiek pausts visskaļāk, biežāk un agresīvāk. To lieliski zina ne vien reklāmas nozarē strādājošie, bet arī visi, kas sava biznesa vai citu mērķu sasniegšanai izmanto šo taktiku. Ja resurss ir pietiekams, rezultātu panākt ir salīdzinoši vienkārši.
Un tā, līdzīgi kā AB dambja gadījumā, sabiedriskā doma bija izveidojusies (vai tika izveidota) un kļuva skaidrs, ka ceļš uz koncertzāli Elizabetes ielā 2 vismaz šobrīd nav lemts veiksmei.
Ņemot vērā viedokļu dažādību, asās pretrunas un pārmetumus tieši par procesu, un to, ka vēsturiski un arī šodien izšķirošā loma konkrētu vietu noliegumā vai atzīšanā ir arhitektiem, KM vērsās pie Latvijas arhitektu savienības ar lūgumu konsolidēt arhitektu sabiedrības atšķirīgos viedokļus un vienoties par vislabāko alternatīvu novietnei Elizabetes ielas areālam ar šādiem izvērtējuma pamatkritērijiem:
• Jaunai koncertzāles novietnei jābūt ar ērtu gājēju un sabiedriskā transporta pieejamības potenciālu (salīdzināms vai labāks kā Elizabetes ielas 2 novietnei);
• Vietai jābūt pietiekamai koncertzāles telpu programmas un kvalitatīva arhitektūras risinājuma īstenošanai. Apkārtnei vēlams kultūras konteksts un mūzikas institūciju sadarbības iespējas.
• Koncertzāles novietne nedrīkst ietvert juridiski neskaidrus, valstij ilgtermiņā neizdevīgus vai privātām interesēm pakārtotus risinājumus.
Arhitektu savienība savu uzdevuma izpildi ir pabeigusi. Tomēr, līdzīgi kā viedokļi par koncertzāles iespējamām novietnēm, arī paša uzdevuma, tā veikšanas procesa un rezultāta vērtējums pašu arhitektu sabiedrībā ir dažāds. Pat diametrāli pretējs. KM savu vērtējumu un izvēli veiks tikai un vienīgi, balstoties uz kritērijiem, kurus noteikusi uzdevumā.
Lai cik atšķirīgi mēs būtu savos uzskatos un gaumēs, mēs visi šajā ceļā esam kļuvuši pieredzes bagātāki. Arī stiprāki, jo tagad cīņā PAR koncertzāli mums pievienojies spēcīgs partneris – Rīgas dome.
Šīs valdības laikā šis būs jau trešais mēģinājums pietuvoties koncertzālei. Atceroties Raiņa lugu “Zelta zirgs” – tas iedvesmo!